Leģenda

Hercogs un viņa roze

Ziemeļvēja vērpete asi iecirtās acīs. Uz brīdi pazaudējot krasta līniju, vientulīgais gājējs irdenajās smiltīs uztaustīja kaut ko cietu. Zaļgani lāsmojoša pudele paripinājās uz jūras pusi.

"Papīri mani vienmēr interesējuši", noteica vīrietis un uzmanīgi atvilka aizbāzni, kurā vēl manīja sarkanas lakas paliekas. No pudeles uzvēdīja lavandas un rožu smarža, bet zīmītē, elegantā fraktūrā, bija uzvilkti vien daži vārdi: Drukas kvalitātes noslēpums balstās.... "Ak, Dievs,... nu kur tad tas balstās!?" vīrietis uzlūkoja nepabeigtos vārdus, kas nevēlējās izpaust to, pēc kā viņa sirds tiecās gadu desmitiem. Plānie, aristokrātiskie pirkstgali bijīgi noglauda papīru, kurā jautās papīra lejamā sieta atstātas rieviņas. Rokraksts un smarža hercogam kaut ko atgādināja..

Tie bija nemitīgie darījumi, kas hercogu ieveda svešos namos, ļaujot tajos izbaudīt tīkamo viesa lomu. Kādā liktenīgā reizē viņš kļuva par liecinieku vārdiem, kurus nenoslāpēja bibliotēkas tumšie paneļi: "Vai tiešām jūs nevarat savas rokas kaut mirkli atstāt mierā un neaiztikt tinti un smiltis?! Kāds izskatās jūsu no Pomerānijas atsūtītā zīda tērps?" No bibliotēkas izspurdza viņa mātes mīļāko ziedu - pildīto vijolīšu - smaržas mākonis ar kraukļa spārnu melnuma matu vilni un teju uztriecās virsū. Magdalēna. Meitene, kuras vēstules dažus gadus vēlāk spēja sasniegt viņu pat vietās, kuru esamību kartēs iezīmēja vien atbaidoši jūras briesmoņi vai kartogrāfa izmisumā zīmēta vēju roze. Kur vēl nekā nebija, - Magdalēnas vēstule jau bija.

Tā bija tīksma sajūta, atlauzt zīmogu, kuras gredzena valkātājas pirkstus viņš drīkstējis skūpstīt, un lasīt, lasīt. Gan garus vēstījumus par šāgada vēlo pavasari, kas neļauj dārzam uzplaukt pilnā krāšņumā, un vēju, kas atkal norāvis vēl neaizmetušās vīģes vai 27 lilijām, kas tūlīt ziedēs un, iespējams, viņu sagaidīs. Citkārt, vēstulē bija vien daži vārdi kā rožu eļļa, kas spēja uzburt vesela dārza aromātu, un hercogs tādos brīžos lika griezt kuģi atpakaļ. Ja nu vienīgi vēl aizkavēties Amsterdamā, lai Magdalēnai atvestu viņai tik mīļos gaišos ķiršus.

Magdalēna bija pārāk labi audzināta, lai pārkāptu pāri drukātajam vārdam, kas viņai nozīmēja likumu un kārtu apzināšanos, bet pārāk tīra dvēselē, lai spētu turēties pretī mīlestībai. Tāpēc bija šie bezgalīgie vēstuļu ceļi, kas izdziestot jūtām, hercogā radīja pārliecību par vārdu varu un spēku. Viņš nolēma dibināt savu spiestuvi, bet vārdu spēks nebija vienīgais, kas vajadzīgs Hercoga drukai. Bija vajadzīgs vēl kaut kas. Un hercogs gadiem mīņājās uz vietas, izmēģinot vai visas savas papīra dzirnavas, mainot iespiedējus, izceļot iniciāļus ar sarkanu krāsu, bet rezultāti viņu neapmierināja. Viņam tā visa bija par maz. Līdz kādu dienu, ziemeļvēja vērpetei asi iecērtoties acīs, viņš atrada iezaļganu pudeli ar vēstījumu..

..smarža, kurā sajaukusies lavanda un rožu eļļa, vijīgie, kā mīļotās augums, burti, saviļņoja hercogu, atsaucot atmiņā senās jūtas. "Arī šī Magdalēnas vēstule mani sasniedz nekurienē. Tikai šoreiz tā nav vieta uz zemes, tā ir vieta manā sirdī", nodomāja hercogs un ar sīku bērza zariņa oglīti uzrakstījis turpinājumu pazudušajam teikumam: